šorīt braucām mājās. uz lielpilsētu, pie joda, un tik dikti negribējās! jo tur pļavas bija pilnas ar miglu, un, kur tajā pazuda ceļš, saimnieks no vienas ganību vietas uz otru pārveda govis, uz elektrības stabu vadiem tupēja putnu bari, tad pacēlās spārnos un aizlaidās miglā. mēs arī miglā. Latvija ir BAIGI skaista.
nedēļas laikā mēs esam pierādījuši sev, ka varam. varam sēdēt zem klēts jumta un likt likmes par to, no kuras ābeles kritīs nākamais ābols. varam sēdēt zem tās pašas klēts jumta un skatīties, kā negaiss tuvojas pār pļavu. varam bez vārdiem sadalīt pienākumus. varam paklusēt, kad kādam šķiet, ka tā vajag. varam nejēdzīgi ilgi runāt muļķības (jā, kaspars zvīgulis nu ir folklorizējies). varam vēlu vakarā, pilnmēnesī peldēties ezerā. varam griezt health-hoop riņķi līdz ziliem sāniem. varam runāties ar ēdienu. varam slīkt atmiņās par skolas diskotēkām. varam būt godīgi pret sevi. varam ķert vardes un spilgti zaļu tārpu vest ekskursijā. varam radīt 20 raksturus un salikt tos vienā lugā. varam aizbraukt uz pamestu baznīcu nekurienes vidū. varam pasapņot. varam bezjēdzīgi nestrīdēties un neapnikt. ir priecīgi un pareizi.
ar cieņu,
ras.
p.s. patiesībā mana runāšanās ar ēdienu ir mazliet biedējoša, jo to nav iespējams kontrolēt. bet, kaspar, tev pie tā nāksies pierast :]
p.s.2 vecs golfs pa grants ceļu var braukt ar 145 km/h. naktī. ne gluži skaidrā prātā. ajajaj.
p.s.3 piedodiet par šauro lenķi, taču tā, kā rādās, vajadzēja. un runa te ir tikai un vienīgi par darbu. and i'm lovin' it.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru