pirmdiena.

ir dienas, kuras sākas tik nesatricināmi mierīgi, ka prieks. es pamostos, aiztenterēju uz virtuvi pēc kakao, iepilinu acīs pilienus, kas parasti notek gar vaigiem tik dikti, ka es nesaprotu, kāda no tām zālēm jēga, ieslēdzu kompjūteri, uzlieku brilles, atveru savu kalendāriņu un apātiski tajā blenžu, jo man nav skaidrs, kopš kura brīža manos pienākumos ietilpst sanāksmju apmeklēšana, ārzemnieku koordinēšana, cilvēku intervēšana, mēģinājumi, izrādes, izstādes utt., neaizmirstot, protams, tulkošanu un drāmu kā tādu. un es skatos, un dzeru kakao, un man patīk! jo raibi kalendāri apstiprina to, ka viss notiek.

visādi citādi arī viss ir skaisti. šādu tādu burtu spiesta, es šobrīd pastiprināti interesējos par pašnāvnieciski noskaņotiem ļaudīm. es pati nekad neesmu baigi aizrāvusies ar domu sevi nobeigt nost, jo man patīk dzīvot, bet internets ir viena vērtīga lieta. tu vari atrast veidus, kā, vari atrast pašnāvību vēstuļu piemērus, vari atrast dziesmas, filmas, seriālus, dies' pas', arī bildes (uz tām es neskatos), līdz priekšstats par visu top kaut kāds tāds teju vai skaidrs! un, kas to būtu domājis, ka es reiz spēšu uz pašnāvībām lūkoties kā uz materiālu darbam. ha! dramaturģijas cinismu tiražējošais spēks.

lai nu kā, man ir interesanti, un pa vidu visam ir sanācis redzēt / lasīt visu ko. dalos. filma 'chatroom' - nu, zini, tā ir, kā ir. man patika forma. raksturi mazliet palikuši visam otrajā plānā, bet varbūt tad, ja kāds vēlreiz censtos ar šādu pašu formu iznest līdzīgu ideju - būtu labi. līdzīgi arī ar filmu 'trust' - doma ta inčīga, bet jēgas nekādas, jo viss paliek tādā kaut kādā spriedelējumā par to, ka, jā, re, kā mums te notiek pasaulē - tas, kuru tu uzskati par labu, izrādās pedofils, kurš sačakarē mazai, naivai meitenei visu dzīvi. slikti, ajajaj. respektīvi - nepatika. pa vidu visam ir baigi interesanti palasīt visu ko par 'club 27' biedriem, viņu miršanām, starp kurām ir gan pašnāvības, gan slepkavības, utt., bet tas ir ārpus filmu kategorijas, kaut gan.. kaut kādu šīzi par to, kā visiem 'club 27' biedriem iet pa mākoņiem, būtu interesanti apskatīt! jebkurā gadījumā, mana visu laiku mīļākā pašnāvību filma joprojām ir 'the virgin suicides', un tā tam būs palikt. komentāri lieki, ja gribēsiet - noskatīsieties! taču pa lielam dzīve ir skaista, pie kā palikšu arī es, un to pierāda filma 'wristcutters: a love story', kas jānoskatās, neko vairāk par to nestāstīšu. un vēl viens superlielisks atklājums, kas liek dzīvot un dzīvošanu arī mīlēt, ir seriāls 'wilfred'. lūk. un labākā pašnāvību dziesma ir kosheen 'slip & slide' (suicide). un absolūti lieliska ir grāmata 'pirmskaitļu vientulība', kas ir šitā čaļa šitā grāmata, no kuras viens citāts, lai jums arī tiek, jo tas, manuprāt, ir absolūti dievīgs, ja to saslēdz kopā ar grāmatas nosaukumu un tās sižetu. tātad:

pirmskaitļi dalās tikai ar vienu un paši ar sevi.

baudi dzīvi, minci!

ras.

p.s. garšo plūmes, gribas turp, patīk skaņas un gaismiņas.

un citi zvēri.

šovasar man ir gadījies redzēt brīvā dabā briedi, neskaitāmas, stirnas, pāris lapsas, neskaitāmus trušus un citus dzīvus radījumus. no līgatnes aizmukusi lācene, un kādam iekš draugiem.lv saliktas smieklīgas bildes ar to, kā guļ murkšķi. paralēlā pasaule, kurā valda daudz lielāka kārtība kā mūsējā, turklāt tāpēc, ka katrs gluži vienkārši zina savu vietu, jo kāds ir stiprāks tāpēc, ka daba tā lēma, ne tāpēc, ka ambīcijas lien ārā pa visiem galiem. cilvēki savu sasodīto iespēju dēļ vairs vienkārši nesaprot, kur likties.

uk bardaks (http://bristol.indymedia.org/article/705493 - te ir interesanti raksti par tēmu, ja kādam labpatīk parakāties tajos). norvēģijā bardaks. berlīnē 3.nakti pēc kārtas dedzina mašīnas. spānijā protesti pret pāvesta vizītes izmaksām. pie mums boikotus ceļ mediķi, 14gadnieki demolē skolas un zog mašīnas, jūrmalu pārņem krievi. ziņu portālus apnīk vērt vaļā un pētīt, jo viss pēkšņi šķiet melns.

un tad tu izdomā paskatīties kādu filmu. viss sākas ar apzinātu izvēli noskatīties Jack the Ripper 1988. gada tv filmas versiju. ja neviens nerunā par kvalitāti, aktierspēli un citām, maigi sakot, antisanitārām lietām, filmas atrisinājums pat bija labs! par labā un ļaunā miju vienā cilvēkā, par to, ko sabiedrība drīkst / nedrīkst uzzināt. tādas mūžam nemirstošas antivērtības. nākamā filma, kuru sanāca noskatīties bija Irreversible. ja jūs esat dzīvotnavjēgas sajūtas piekritēji, jums patiks. es, maigi sakot, iekšēji vēmu. bilde gan inčīga, čakarē smadzenes, forma arī nav slikta, bet tā kā es filmās meklēju stāstus, sanāca vilties. varbūt pie vainas vienkārši mana šīze par to, ka mani neintersē pastāvīga vissslikti sajūta, kuru vēl daži labprāt tiražē. nu, un tad es noskatījos filmu Cracks, par kuru manī valda divējādas domas, jo no vienas puses - labi, no otras - kaut kas nebija līdz galam izdarīts, un es īsti nesaprotu, kas. lai nu kā - pilnīgi visās filmās valda tāds beznosacījuma melnums, kuram mēs piedēvējam vārdu 'dzīvnieciski', taču dzīvnieki cīnās par izdzīvošanu, nevis cits cita apgānīšanu, uzvarēšanu, uzšķēršanu aiz gara laika..

aj, ko tur daudz. vienkārši viela pārdomām.

ras.

p.s. (uz)ziņu portāls, kurš, manuprāt, ir pietiekoši labs, jo tajā ir arī pozitīvais, ne tikai melna draza, ir www.irliepaja.lv - jo tā pilsēta (un te es domāju cilvēkus, kas tur darbojas) ar sevi lepojas.

p.s.2 pēc 100 gadiem trešdaļa pasaules iedzīvotāju dzīvos Āfrikā.

p.s.3 vai jūs zinājāt, ka Latvijā ir labākā interneta pieeja pasaulē? un projektu '3.tēva dēls' sponsorē Bils Geits?

p.s.4 kur atrast labu, kvalitatīvu informāciju par pareizticību?

p.s.5 es gribu uz bibliotēku.

āboļi un govītes.

šorīt braucām mājās. uz lielpilsētu, pie joda, un tik dikti negribējās! jo tur pļavas bija pilnas ar miglu, un, kur tajā pazuda ceļš, saimnieks no vienas ganību vietas uz otru pārveda govis, uz elektrības stabu vadiem tupēja putnu bari, tad pacēlās spārnos un aizlaidās miglā. mēs arī miglā. Latvija ir BAIGI skaista.

nedēļas laikā mēs esam pierādījuši sev, ka varam. varam sēdēt zem klēts jumta un likt likmes par to, no kuras ābeles kritīs nākamais ābols. varam sēdēt zem tās pašas klēts jumta un skatīties, kā negaiss tuvojas pār pļavu. varam bez vārdiem sadalīt pienākumus. varam paklusēt, kad kādam šķiet, ka tā vajag. varam nejēdzīgi ilgi runāt muļķības (jā, kaspars zvīgulis nu ir folklorizējies). varam vēlu vakarā, pilnmēnesī peldēties ezerā. varam griezt health-hoop riņķi līdz ziliem sāniem. varam runāties ar ēdienu. varam slīkt atmiņās par skolas diskotēkām. varam būt godīgi pret sevi. varam ķert vardes un spilgti zaļu tārpu vest ekskursijā. varam radīt 20 raksturus un salikt tos vienā lugā. varam aizbraukt uz pamestu baznīcu nekurienes vidū. varam pasapņot. varam bezjēdzīgi nestrīdēties un neapnikt. ir priecīgi un pareizi.

ar cieņu,

ras.

p.s. patiesībā mana runāšanās ar ēdienu ir mazliet biedējoša, jo to nav iespējams kontrolēt. bet, kaspar, tev pie tā nāksies pierast :]

p.s.2 vecs golfs pa grants ceļu var braukt ar 145 km/h. naktī. ne gluži skaidrā prātā. ajajaj.

p.s.3 piedodiet par šauro lenķi, taču tā, kā rādās, vajadzēja. un runa te ir tikai un vienīgi par darbu. and i'm lovin' it.