- ir tik nežēlīgi superforši satikt cilvēku, kuru neesi redzējis teju gadu, aiziet ar viņu iedzert vecrīgā alu un bez cenzūras izrunāt visu notikušo un notiekošo, pretī dodot patiesi līdz galam ieinteresētu klausīšanos tajā, kas noticis un notiek ar viņu.
- ir tik nežēlīgi superforši vienā brīdī saprast to, ka kārojas uzrakstīt un pateikt, kur tu esi, ko dari, kaut gan no tevis to nepieprasa.
- ir tik nežēlīgi superforši gaidīt to, kas notiks rīt, parīt, aizparīt ! uzdevumu plānam nemitīgi pieaugot saturā.
- ir tik nežēlīgi superforši agrā rītā iebrist leknā zālē, kas ir tik slapja, ka bail paliek, un tad atcerēties par babiņas ieteikumu mazgāt seju rasā, lai nesanāktu palikt vecmeitās.
- ir tik nežēlīgi superforši sasapņoties un sapriecāties par tādiem niekiem, kā gribēšanu iemācīties šūt, tapiņu nopirkšanu, iešanu pa ielu un smaidīšanu, savas vietas atrašanu, aizpampušiem rītiem, ieilgušām naktīm, dejošanu virtuvē, uz balkona, gultā, pludmalē, ezerā.. ! [bezgalīgi garš saraksts, kuru rakstot man nodiltu pirksti, he]
- ir tik nežēlīgi superforši patiesībā šo ierakstu gribēt rakstīt par sarunu pie blakus galdiņa, un tad pazust tajā, cik superforši viss ir :]
tātad -
ir mūsu lielpilsētā tāda neslikta vieta ar nosaukumu 'nekādu problēmu'. cilvēku tur, loģiski, 5dienas vakarā ir tik daudz, ka raibs metas gar acīm, bet mēs atrodam puķainu galdiņu aiz staba, nostāk no pārējo centieniem pārkliegt citam citu.
vispirms jau par perimetrā redzamo - 3 pārīši sēž kopistiski pie galdiņa. no visiem trim viens savstarpēji sakašķējies, kaut gan vīriešu kārtas pārstāvja roka ir meitenei ap kaklu un viņš pat nemana meitenes supertiešo mājienu par to, ka viss slikti, kas izpaužas betona sejā, sakrustotās rokās uz krūtīm un skatīšanos kaut kuuuur pāri citu galvām. pēc mirklīša jau abi ceļas kājās, lai ietu mājup, meitenes sejā uz sekundes simtdaļu pazib smaids, kas tūlīt atkal salūzt pret betona skatienu. acīmredzami - būs skaidrošanās, tikai puika vēl nenojauš to, ka tik ātri vis izgulēties viņš šonakt nedabūs. abi aizsteberē prom (puisis steberē jo promiles kustina pamatu zem kājām, meitene steberē, jo špiļkas un bruģis joprojām savā starpā īsti nesaprotas - tīrā fizika). arī 2 pārējie, pie galda palikušie pārīši sarosās. no viena pāra čalim ir ritenis, no otra pāra meitenei ir ritenis, abi kaut ko neveikli saķiķinās par gaismiņu mirguļošanu tumsā, labiem rāmjiem un citiem nesvarīgiem niekiem, kamēr man izskatās, ka kaut kas šinī pārīšdalījumā galīgi nav tā, kā tam vajadzētu būt. kas zina.
edgars mani pabaksta un saka, lai es ieklausos sarunā, kas norisinās pie galdiņa otrpus stabam.
zvans pa telefonu nr.1: 'čau, dauni! klausies, tu nevari sazīmēt kaut kādas šaibas? amfetamīnu, aspirīnu, ibumetīnu, pohuj!'
man jau liekas - ak, jel, puikas tik dikti lauž, ka viņiem pilnīgi pie kājas, ko mest iekšās, ka tikai ripas.
zvans pa telefonu nr.2: 'čau, dauni! klausies, nu, tu sazīmēji ripas? bļe, a kāds tolks ēst sēnes, ja tev nav šaibu?!'
saprotu, ka neko nesaprotu, un tanī mirklī pēkšņi aiz staba parādās apaļa +- 18gadīga puikas seja, skatās man acīs un prasa: 'eu, tev nav ibumetīns makā?' es atbildu, ka nav, un dabūju purpinājienu par to, kas es vispār par meiteni, ka man nav ibumetīna?! 'tak mēnešreizes 'n shit..' es sasmejos un saņemu paskaidrojumus. izrādās, ka puikas atbraukuši uz vecrīgu ballēties bez naudas (kaut gan jau tāpat normāli saballējušies), uzskrējuši virsū kaut kādiem britiem, kuri meklē cepumus, turklāt esot tādā stāvoklī, ka ņemšot jebko, ka tikai nav kapsulās. šitāds bizness puikiem apietos savus 70 latus (wha?!), kurus līdz rītam varētu mierīgi notriekt. kāda meitene viņiem pienes mazas rozā ripiņas. vispirms tās tiek aiztriektas pa pieskari, ar tekstu 'bļe, šitādas es pat piedāvāt negribu!' bet nākamajā mirklī, kad mēs jau taisāmies iet prom, apaļsejainais puika liek savam draugam pa dēļu grīdu meklēt atpakaļ tabletītes. a, ja nu?
konklūžens - nabaga tūristi, nabaga ripu puiki, nabaga steberējošais čalis un.. nu, jā, neko - lai jums visiem ibumetīns! :]
ras.
p.s. viss ir m e g a.
