Laiki mainās, laiki iet, vērtības paliek. Ne vienu reizi vien to esmu teikusi, ne vienu reizi vien to turpināšu atkārtot. Mēs pieliecamies un paliekam, izvairāmies no tautenes bumbas trieciena pa saulīti un aizsistas elpas. Vakar tramvajā kāds divdesmitgadnieks palaida apsēsties piecdesmitgadnieci. Viņa mulsi paķiķināja, apsēdās man blakus un nočukstēja: "Ak, kungs, kā es ceru, ka viņš piecēlās, lai izkāptu ārā." Un tajā pašā laikā tu saproti, ka spēja pieaugt ir viena no lielākajām dāvanām vispār. Jēga un esence, kuras dēļ pāris sirmus matus 26 gadu vecumā var pieciest mierīgu sirdi.
Jūs esat kopā? Jūs esat šķirti?
Velns ar' ārā, mēs esam viens!
Es viens, tu viens, viņš, viņa - viens,
Mēs, jūs, viņi, viņas - visi viens vienīgs viens.
Ir silti, ir labi. Man patīk augt. Un vēl man patīc tu. Un raspodiņu tēja.
ras.
P.S.
Neaizmirsti atjaunināt uzdodamo jautājumu lādītes saturu. Lai "kā pa darbu" un "kā citādāk" aizstāj "ko apēdi brokastīs", "kādā krāsā tev zeķes", "kas ir garšīgākais pasaulē, ko esi ēdis" un citi jautājumi. Lai sarunas rosinošas, ne mūžam pienākumus atgādinošas.
P.S.
Neaizmirsti atjaunināt uzdodamo jautājumu lādītes saturu. Lai "kā pa darbu" un "kā citādāk" aizstāj "ko apēdi brokastīs", "kādā krāsā tev zeķes", "kas ir garšīgākais pasaulē, ko esi ēdis" un citi jautājumi. Lai sarunas rosinošas, ne mūžam pienākumus atgādinošas.
