Izvākt visu ārā,
noplēst tapetes, nokrāsot sienas, kamēr krāsa žūst, fiksi
aizskriet un apprecēties, tad atnākt atpakaļ mājās, iemest plāna
vidū matraci, iekurt krāsniņu un nākamās 17 dienas pazust. Kā
tev šāds plāns? Un tu paziņo, ka noķēri līdaku.
Nezinu, nezinu, uz kuru pusi tā pasaule ripo, bet viens ir skaidrs –
rudeņos man gribas Pēterburgu. Nu, vismaz otro gadu no vietas man
tā ir, un tas nozīmē, ka tā tagad būs mūždien. Labi, ka
Liepāja ir pietiekami pašlepna, lai par to neuzmestu lūpu. Mana
pilsēta. Un man patīk, ka tu to ļoti labi saproti, jo Liepāja
pastāvēja pirms tevis un pastāvēs arī pēc. Mana, ma-na pilsēta.
Vispār dzīve ir smuka
un ņirdzīga, un atteikšanās ir laiks. Jo vairāk atsakies – jo
vairāk iegūsti, tieši tik neloģiski un neatgriezeniski. Tāpat kā
muguras pastāvīgā sāpēšana, bez kuras nu jau īsti nav
iespējams iedomāties neko. Eu, iemāci
man, lūdzu, apieties pienācīgi ar laiku. Citādāk šķiet, ka
ķērnāju to kā nedaceptu vēršaci pa šķīvi, līdz to vairs
nemaz, nemaz negribas mēģināt rīt lejā, jo tāpat raus uz augšu.
Vispār, jā, gribas uz Pēterburgu. Tur viss ir tieši tik plašs,
ka šķiet mierīgs. Pat tad, kad metro tev garām pastumjas
bezkājains bezpajumtnieks uz skrituļdēļa.
Valoda. Lūk, tā ir
štelle. Man ir skumji, ja tev ir skumji, kad man skumji nav.
ras.
P.S. Ā, un, jā. Arī
politiskajā teātrī vajag dvēseli. Arī dokumentālajā kino vajag
attīstību.
+
Zvana telefons, X paskatās tā displejā, redz, ka zvana Y, atbild uz zvanu.
X. (Telefonpacelšanas intonācijā.) Jā?
Y. ("Es gatavs" intonācijā.) Jā!
X. ("Es arī" intonācijā.) Jā!
Y. ("Kūl" intonācijā.) Jā.
X. ("Tad tiekās, kur norunāts" intonācijā.) Labi!
Y. ("Es varbūt nokavēšu 5 min." intonācijā.) Labi.
Saruna tiek pārtraukta.
