Pakacini iztēli.

H. Es ieslēdzu video kameru.

D. Es dzirdu negaidītu troksni.

H. Es smaidu.

D. Es saraujos.

H. Es atveru vaļā pūdernīcu un parādu to tev.

D. Es tuvojos.

H. Es uzklāju sev pūderi.

D. Es sajūtu draudus.

H. Es dziļi ievelku elpu.

D. Es sagatavojos pārmaiņām.

H. Es saku tev, lai tu paņem tumšas acu ēnas.

D. Es izvēlos melnas mežģīnes.

H. Es nolemju uzklāt tumšās acu ēnas saviem plakstiņiem.

D. Es pārbaudu lietu kvalitāti pirms to lietošanas.

H. Es saku tev, lai tu paņem vaigu sārtumu.

D. Es koncentrējos uz apģērbu.

H. Es uzlieku vaigu sārtumu un ieberzēju to ādā.

D. Es atrodu trīs pērles, ak kungs!

H. Es sūtu tev gaisa buču!

D. Es atrodu trīs pērles, ak kungs!

H. Es paņemu acu tušu un uzkrāsoju labās acs skropstas, tad kreisās acs skropstas. Es novērtēju sevi spogulī un uzkrāsoju mazliet vairāk kreisās acs skropstas.

D. Es nezinu, kur īsti likt tās pērles – uz kājas, ap roku, uz muguras, uz galvas..

H. Es saku tev, lai tu paņem lūpu spīdumu.

D. Es improvizēju.

H. Es cenšos ar zobiem atvērt lūpu spīdumu, tad to uzklāju lūpām.

D. Es esmu gatavs, es negribu, lai mani nogalina, es ceru, ka neviens mani šodien nepamanīs.

H. Es esmu gatava, es esmu skaista, es ceru, ka visi mani šodien pamanīs.

D. Es esmu Dresser crab. Manam Youtube video ir 35.631 skatījumu.

H. Es esmu Hanna, man ir 5 gadi. Manam Youtube video ir 623.149 skatījumu.

Un skumjais izskatās smieklīgi, bet priecīgais – bēdīgi.

ras.

P.S. Dialodziņš tapis HomoNovus ietvaros notiekošajā Band:Expanded darbnīcā, sastrādājoties ar lietuviešu režisoru Tadas Montrimas.

Tas viss ir par cīsiņām.

Es vakar noslīcināju svešā glāzē papīra dzērvīti un priecājos, ka, puiku brēcieniem to pavadot pēdējā gaitā, tā izšķīda alkoholā, ko kāds par brangu naudu bija pircis sev. Glāzē, līdz ar papīra dzērvīti, bija arī laims, tamdēļ - laimīga dzērvītes nāvīte. Viss cits garlaicīgi.

Nopietni šobrīd domāju par Bebru, Odu, Ķirzaku, Zaķi un Tītaru, smilkstot pie sevis nemitīgi krievu dziesmas iz "Biedres Zariņas", kaut gan jāmeklē sevī ritms un spēja uzķibināt pāris vārdus tā, lai pēc gada es pati no tiem aiz laimes raudātu. Jāuzēd kāds laims moš, ne? Jaudīga fāzīte.

Ko vēl es jums tādu karalisku varētu pavēstīt? Trešdienas naktī Rīgas kanālā peldējās trīs sirsnīgi vīrieši. Samērā skaists bija tas mirklis, kad viņu baltie dupši otrpuskanālam spīdēja mēnesgaismā. Kā tādi brangi noēdušies jāņtārpiņi. Nē, kā bulciņas. Labi, nē, viss, patiesība ir tāda, ka dibenu īsti ne ar ko citu salīdzināt nevar un nevajag. Dibeni kā dibeni. Pliki un balti, un apaļi. Runājot par apaļumiem, joprojām maz kas šai pasaulē ir labāks par apaļiem matračiem. Un, ja tev žēl papīra dzērvītes, tas nenozīmē, ka esi žēlsirdīgs. Žēlošana vispār reti palīdz, jo ir pasīva, žēlsirdība - aktīva un rezultātu prasoša. Vaivaivai, ku dziļdomīgi.

Un viņai joprojām šķiet, ka viņa ir vienīgā, kas uzzināja, ka esi niris. Ak, viņas naivumu un tavu nelietību!

O! Un vēl šodien, pēc sarunas ar vienu pieredzes bagātu aktrisi gados, pamērīju savu naivumu (pārmaiņas pēc, citādāk nemitīgi aizraujos ar svešu naivumu mērīšanu, ajajaj), jo domāju, ka gadu gaitā mēs no kompleksiem atkratīsimies. Bet! Gadu gaitā mēs ar tiem tikai un vienīgi apaugam un apaugsim - lūk, kur kājas tam, ko saucam par "vecuma marasmu". Visiem draud. Arī tev. Bučas.

ras.

P.S.1 Atcerējos, kāpēc vispār sāku rakstīt - gribu sarunāt kādu, kas pilnīgā mierā būtu gatavs klausīties X stundas manās pārdomās un murgos par to, kas šobrīd mani tirda, ar norunu, ka pēcāk viņš man pasaka ko gudru un dzīvi atvieglojošu. Pazīsti kādu tādu?

P.S.2 Autortiesības uz ieraksta nosaukumu pieder Dmitrijam Petrenko.