par puiku...

Iziet ārā un samiegt acis silta decembra saulē ir līdzīgi kā sajust uz ādas lietu, skriet gar jūras krastu nakts melnumā, klausīties Blur "Tender", pārlasīt sen aizmirsto, satikt tos, ar kuriem saistās bērnības skaistākās atmiņas un saprast, ka laiks ir nepielūdzams.

Šodien atzināmies mammām, ka reiz, kamēr viņas cītīgi dziedāja koros, mēs zvanījām uz svešiem tel.nr. un stāstījām cilvēkiem pasakas. Reiz mēs lidinājām viens otra virzienā čības, līdz es dabūju zilu aci. Reiz mēs ierakstījām kasetē šausmu stāstus par zoodārza apmeklējumu. Reiz mēs mētājāmies ar uzpūteni un nevienam neteicām, ka virs telefona labi ilgi bija piekaltis rozā uzpūteņa kleksis. Reiz mēs briesmīgi sastrīdējāmies, jo mani kaitināja, ka viņš var tik ilgi spēlēt Nintendo, tāpēc es izrāvu to no kontakta. Reiz mēs būvējām stundām ilgi mājas no spilveniem, segām un krēsliem. Reiz mēs gaidījām mammas mājās no koriem, lai tad tās apmētātu ar mīkstajām mantām. Reiz mēs iemēģinājām VISUS iespējamos trikus no "Blēņu tarbas". Reiz mēs spundējām viens otru dīvānu veļas kastēs. Reiz viņa istabai bija tapetes ar kuģiem un no divstāvu gultas 2.stāva mierīgi varēja uzrāpties uz skapja. Reiz, reiz, reiz likās, ka laiks ir tas, ko mammas var ierobežot ar savu ierašanos no kora mēģinājumiem, mūsu mājas darbu pārbaudīšanu, piespiedu zobu tīrīšanu un sūtīšanu gulēt.

Tagad mēs esam te, Vācijā. Istabā, kas no vienas vietas izķirināta rozā puķēm, taureņiem u.c. ķinķēziņiem. Istabā, kurā ir divstāvu gultā, tikai šoreiz istaba nepieder viņam, bet gan viņa mazajai māsai, kurai nu ir 11 gadi, kurai nu ir laiks iet gulēt.

Ek, cik gan jauki, ka ir tādi bērnības 'piespiedu' draugi, uz kuriem laiks neiedarbojas.
ras.

P.S. Man te veidojas tāds dīvains ikgada ieraksts par šādiem tādiem, man svarīgiem puikiem! Skati te: par puiku. un te: par puiku..

Pateikt nedrīkst noklusēt.

Es noklusēju tev, ka uzzināju par viņas klātbūtni izstādē un jūsu kopīgi izdzerto vīnu. Tu noklusēji man par viņas klātbūtni izstādē un jūsu kopīgi izdzerto vīnu. Es noklusēju tev, ka rakstīju to banālo "es te mazliet par sevi atgādinu" ziņu, lai remdinātu interesi, vai pastāstīsi man par viņas klātbūtni izstādē un jūsu kopīgi izdzerto vīnu. Tu noklusēji man, ka piezvanīji man tieši tāpēc, ka viņas klātbūtne izstādē un kopīgi izdzertais vīns jau pāris stundu un 218 km attālumā. Es noklusēju tev, ka kaut kur mugurkaulā zināju, ka atzvanīsi. Tu noklusēji viņai par mūsu 43 minūšu ilgo telefonsarunu, kas sākās ar vārdu "aizveries" un beidzās ar "es tāpat zinu, ka tu tāpat visu zini".

Tu pateici man, ka piezvanīji, lai pastāstītu par viņas klātbūtni izstādē un jūsu kopīgi izdzerto vīnu. Es pateicu: "Aizveries, es tāpat visu zinu."

Hm.

ras.

P.S. Atvainojiet par nesakarībām, man ļoti patīk kompilācijas, šodien laimēju konkursā zābakus, Valmiera ir fantastiska pilsēta, kurā dzīvo iedvesmojoši cilvēki, mēs bijām Strenčos.. Un, jā. Pārējo noklusēšu.