galds noklāts ar grāmatām. tās, kuras gribas lasīt, nogrūstas pēc iespējas tālāk, lai nerēgojas un nekacina uz nedarbiem. un tad es tā naivi domāju, ka esmu uz pareizā ceļa, līdz man pamet Arbuzova "cietsirdīgās spēles". un viss, lasi līdz rīta agrumam, kaifo par dialogiem tik dikti, ka skauž, un pieraksti pilnas trīs lapas savā 6.kladē, kura tūliņ, tūliņ jau būs pilna. par kladēm runājot, joprojām nespēju sevi pieradināt pie domas, ka tās reiz būs vienkārši aprakstītas lapas.
tāpat man joprojām drusku žēl, ka mēs tonakt nepratām izglābt kaiju ar salauzto spārnu, kura uz vienas kājas stāvēja iepretim Sv.Trīsvienības baznīcai. viņai bija tik mierīga un visu saprotoša seja! bet dabai dabas likumi pat tad, kad cilvēks, muļķis tāds, šos likumus ignorējot, visu iekārtojis še pa savam. visdrīzāk kaiju notrieca mašīna.
pavisam drīz braukšu uz Pēterburgu. oficiāli, lai skatītos izrādes, neoficiāli, lai sakārtotu galvu un izdarītu to, ko, dzīvojoties uz vietas, vieglāk atlikt uz vēlāku laiku.
vēl mani drausmīgi kaitina mana skapja saturs. stāvu, skatos uz to visu raibo ķīseli un nesaprotu, kurš muļķis to visu reiz sapircis. atkal gribu melnu, baltu, pelēku, zilu un bēšu. un bikses.
un vēl manī ir kaut kāds miers par kaut ko lielu, un es nesaprotu, no kurienes un kam par godu, bet ir. iestājās viss, kad braucu mājās no Valmieras Teātra "Zojas dzīvokļa", apstiprinājās viss, kad Liepājā, laižoties miegā pēc 3h klīšanas pa pilsētu un 1h telefonsarunas, peldēju jau kaut kur pa pussapņiem. es vienkārši vienmēr esmu zinājusi, ka Tu esi vilks.
ras.
