labdien! mani sauc Rasa. neesmu labu brīdi še parādījusies, jo jūku sesiju priekos. tas ir tas brīdis, kad miega nav, laika nav, dzīves nav, jo tu visu laiku kaut ko dari, bet pats trakākais ir tas, ka pa vidu tam visam šķiet, ka nekas no tā darāmā kalna nekust uz priekšu! kaitina.
no visas sirds un dvēseles gaidu Jāņus, kad brauksim uz Latvijas ZA-pusi, lai tur vienkārši vāļātos zālē un darītu neko. man teica, ka man ļaus ravēt. skaisti! iespējams, es pat saņemšos. pēc Jāņiem brauksim uz Vecpiebalgu, lai tur atkal sēdētu zaļā pļavā un priecātos, bet nu jau arī kaut ko padarītu spožās nākotnes vārdā. un tad es mukšu uz Liepāju, kur ļaušu sevi lutināt, gozēšos saulē un lasīšu, lasīšu, lasīšu, un skatīšos filmas, un ņemšu, un radīšu. lūk, tā. varbūt pa vidu nospīdēs vēl kāda valsts, varbūt kāzas Lietuvā, varbūt kāds ciemiņš un bezmiega naktis, un drusciņa latgales puses. katrā gadījumā - šobrīd nogurums ir tieši tik liels, lai nebūtu spēks to sajust, lai nebūtu spēks par to domāt, iedziļinoties iekš "tagad", ja var iedziļināties iekš tā, cik nenormāli lieliski viss būs, kad iestāsies vismaz mirklīgs miers, kas nebūs apkrauts ar visādām nejēdzīgu darbu drazām.
visapkārt mētājas aptieku maisiņi ar plāksteriem, smērēm un pilieniem, bet nekas nepalīdz tā kā sālsūdens, es jums teikšu. visādi citādi - mi ņezdajomsja! - un ar 2riteni es reiz braukšu kā lielā.
kas vēl tāds skaists? forši, ja pēc izrādes tev pasaka, ka viss bija lieliski, tikai otrā daļa nebija līdz galam ticama.. kāpēc? tās jūsu sasodītās jaunības dēļ! skatos saulē un turpinu dragāt.
gan mēs drīz tiksimies!
ras.
p.s. gribu zemākredzamo komplektu (tikai mopša vietā man, lūdzu, taksīti vai kaķi) un jūru 5minūšu attālumā.
